|
Nov. 29th, 2008|05:45 pm |
Ir divi mūzikas albūmi, bez kuriem es nekad nebūtu kļuvis par to, kas es esmu. Tie ir NIN "The Fragile" un Dimmu Borgir "In Sorte Diaboli". Un runa nav par transcendentu estētisko pārdzīvojumu vai skudriņām, kas uz manas muguras rīkotu kavalkādi. Viss ir daudz brutālāk, tīri tehniski.
Pateicoties pirmajam es biju spējīgs saņemties un divās ar pus` nedēļās uzrastīt savu bakalaura darbu - caur mazgulētām naktīm, dzīvojot pie draugiem, pateicoties kuriem man bija pieejams dators, internets un skaņu sistēma uz kuras dien dienā atskaņot Trenta Reznora pasaules uztveres audiālo atspoguļojumu.
Savukārt otrais, uz austiņām uzlikts, deva man agresiju un naidu, kas bija vitāli nepieciešams maģistra darba tapšanai termiņos, kas ne pārāk pārsniedza bakalaura darbam atvēlētos. Kā mantru skaitot albūma nosaukumu es nikni presēju taustiņus, uz to mugurām apspiežot visus velnus un dēmonus, kuri man tajā laikā uzdrošinājās rādīties. Nekas cits nebija klausīšanās vērts. Tikai "In Sorte Diaboli". |
|