|
Sep. 15th, 2007|10:50 pm |
Es mīlu Kristianu Fennešu. Visā savas balss skaļumā un bezkaunībā, alternatīvos viedokļus ignorējot, es atļaušos paziņot, ka tikai viņš ir spējis caur IDM ieiet melanholijā tik tālu, ka gandrīz vai šķiet, ka nākamais solis būtu uz neatgriešanos. Katrs troksnis, kas pāršalc šīs mūzikas skaņu ainavas, ir kā "zelta griezumu" identificējošs atskaites punkts, kārtējo reizi apliecinot, ka it-kā-trokšņu savirknējums patiesībā ir viena no pilnīgākajām kompozicionālajām struktūrām, kādu jebkad ir paveicies ielaist savā dvēselē. "Venice" pilnībā pārvērš izpratni par Eiropas elektroniko mūziku. Nestāstiet man par ūberkrutajiem amīšiem, kas savas acis no laptopiem paceļ tikai lai pagrozītu kārtējo kloķi kārtējā skaņas apstrādes procesorā. Tas nestāv par tuvu. Tikai Eiropietis ir spējīgs skaudri apjaust, kas ir melanholija. Vēl, varbūt, indietis, pateicoties šīs valsts gandrīz vai nebeidzamajai vēsturei. Taču tur ir pavisam cits filosofiskais konteksts - noguruši no bezgalīgās pārdzimšanas, viņi cer uz galīgo atbrīvošanos. Teorētiski eiropietim, kā salīdzinoši jaunas kultūras pārstāvim, kuras reliģija - kristietība - neparedz nepieciešamību pēc iepriekšējo dzīvju grēku izpirkšanas nebeidzamās reinkarnācijās, vajadzētu būt dzīves prieka pilnam un skatienu cerībā vērstam. Taču nē, tieši šeit ir sastopams skarbākais melanholijas dēmons, savulaik ar opiju prom dzītais.
Manā priekšā ir zaigojošs datora monitors, blakām - pudele gandrīz vai bezgaumīgi saldā Benediktīna, kurš palēnām emigrē no kantainās pudeles un manu kunģi un smadzenēm. Audiālā telpa piepildīta ar Fennešu. Un es jūtu, ka tas ir viens no labākajiem sestdienas vakariem, kāds man jebkad ir bijis. |
|