|
Jan. 17th, 2007|05:53 pm |
Kas ir teicis, ka es jūtos "gana slikti"? Es tas nebiju. Nevajag defoltā identificēt V.M. Tukšumu ar kaut ko drausmīgu. Pilnīgi normāla jēgas neesamība, ar to atšķirību, ka es skatos uz to atklātām acīm, apzinoties, ka visi mēģinājumi piepildīt esību ar kaut kādām izklaidēm, vai tas būtu darbs, mācības utt., ir tikai mēģinājums novērst savu uzmanību no fakta, ka visam apakšā nekā nav. Tikai biezs, plaukstošs un zaļojošs ilūziju slānis, kurā ar seju ierakties, smaržojot iluzioru mērķu ziedus un "svarīgu sīkumu" zāli.
Kāpēc tu domā, ka man trūkst optimisma? Manī trūkst naivas ticības dažām ilūzijām, taču tas nenozīmē, ka bez šo ilūziju ielenkuma es nekādā gadījumā nevaru būt laimīgs. Es teiktu tieši pretēji - V.M. Tukšums piedāvā pauzi, distanci, no kuras apskatīties uz notiekošo un nonākt pie jaunām atziņām. Pieņemu, ka tas var būt biedējoši, it īpaši nepieradušam prātam, taču arī potes reti kad mēdz būt patīkamas. It īpaši potes pret mazajām, mīļajām ilūzijām, kas tā "bagātina" dzīvi, ka to aizsegā tiek pazaudēts kaut kas patiesi nozīmīgs. Domāju, ka tev ir gadījies rakstīt referātu, vai ne? Nezinu, kā Tev konkrēti, bet man un virkmei manis aptaujāto draugu un paziņu šādos gadījumos mēdz atrasties tūkstošiem svarīgu sīkumu, ko ir nepieciešams veikt tieši tagad. Vai šeit nevar saskatīt noteiktas līdzības ar dzīvi? Tā vietā, lai rakstītu savas dzūves referātu, mēs sākam pievērsties "hobijiem", "dzīves piepildīšanai", "bohēmiskai labsajūtai" utt. Es zinu, kas ir bohēma. Pats esmu pietiekami bohēmisks, lai tajā visā saskatītu vienu milzīgu ilūziju. Cik var? Man daudz kas vairs nav interesanti.
Izklausās tiešām banāli. Neticu, vienkārši neticu.
Uz priekšu. Iespējams, ka kaut kas mainīsies tad, kad sāksies vielmaiņas traucējumi no "visa baudīšanas". Iespējams, ka man jau ir sākušies. Būšu šo to jau paēdis. Kļūstu izvēlīgs, zinies..
Ir pelēks. Būšu banāls, sakot, ka 90+% no visa notiekošā ir kaut kas visai pelēks. Vai arī Tu vēlies visu padarīt pelēku? Šādā vidē jūties ērtāk vai kā? |
|