|
Oct. 13th, 2006|03:56 pm |
Pārāk ātri, pārāk daudz un pārlieku steidzīgi. Šampānietis, kā mežonīgs bizons, joņo pa manām sinapsēm, liekot aizmirst par pieklājību, normām, uzvedības principiem. Nekas nelīdz, ir nepieciešamība pēc attīrošas vienaldzības, kurā veldzēt savu pārkarsušo uztveri. Ātrums saplacina kvalitāti, notiekošā analīzes vārtu priekšā izkarot zīmīti "Pienāciet vēlāk". Glābiņš nav paredzēts. Ha ha! Ha ha ha ha!
Ābols pazūd manī kā nekad nebijis, neesksistējis un neparedzēts. Viss notiek ārpus manas gribas, manas vēlmes, balstoties uz balsīm, kas atskan no sentēvu atziņas puses. Jungs smejas man sejā un dejo ar Āfrikas meitām. Viņš jau ir sapratis, ka pretošanās nav iespējama, viņš tikai lej viršū šampānieti un sapņo par spokiem piepildīto kabinetu, kurā veldzes nav ne par cik vairāk, nekā asiņu barotajā Āfrikas zemē.
Dunoņa, kas šķietami no zemes dzīlēm nāk, ir tikai manos mazapzinātajos koridoros dunošās atbalsis no kā tāda, ko mans prāts nav tvēris savas uztveres tīklos, nav žāvējis uzmanības saules staros un pētījis zem tūkstoškārtīgi palielinoša mikroskopa. Un es visam pa vidu mūžsenā dejā ar rituālajām dziesmām bruņojies, virstoņos slīkstošs, ritmu virsotnēs atsperoties iekšējā lēcienā no iekšējās Tibetas uz iekšējo Āfriku. |
|