|
Sep. 12th, 2006|01:05 pm |
Čau!
Kā sokās? Kādā virzienā pūš tavu domu vējš un vai emociju mākoņi pietiekami mitrina tavas esības augsni?
Esmu dilemmas priekšā - vienīgais man zināmais veids, kā es spēju rakstīt, ir kad esmu pamatīgi izbradājies pa melnajām smiltīm un piesūcies ar sasistu mašīnu, apdegušo dzīvības koku un prāta akmeņlauztuvju veseru dzirkstošo smaržu, kad esmu domu un pārdzīvojumu pārpildīts līdz pakāpei, kad mani rauj uz augšu no visa redzētā, kad es sēžu pie zaigojoša monitora un mani pirksti raustās konvulsijās, ar bezspēcīgu naidu klaviatūrā tetovējot smagnējos tēlus un bezapziņas labirinta dīvainās atbalsis.
Kad es aizeju no perifērijas mijkrēšļa, tuvojoties tam, ko gribētos uzskatīt par Dievu, mans radošais potenciāls izsīkst, it kā tieši melnās smiltis būtu tas katalizators, pateicoties kuram man ir vēlme, vai pareizāk - vitāla nepieciešamība - rakstīt, paust, izteikt un izdvest, noraustīties paniskā konvulsijā un uz mirkli apklust, savu tekstu pārlasot un nobīsoties no rakstītāja.
Es nesen pārlasīju Thief rakstīto un apjautu, ka jau vismaz pusgadu no manis nav bijis nekādu ziņu. Ir teksts, taču tik bezpersonisks un aptuvens, ka man, ar retiem izņēmumiem, bija pat žēl izšķiestā laika, ko es veltīju tā pārlasīšanai. Tas vairs nav Thief, ideju zaglis un jūtu plaģiators, bet gan kāds cits akadēmiskumā iegrimis tautologs un ūdens lējējs. Es negrasos neko dzēst, tā ir manu domu biogrāfija, taču ceru, ka ar šo sāksies kārtējais spirāles loks ceļā uz sevi.
p.s. Es vairs nemīlu vasaras. Vasaras iztukšo. |
|