| |
[Apr. 22nd, 2007|10:19 am] |
Šis paradokss uzstājīgi nelika man mieru. Asinis dunēja deniņos, traucējot koncentrēties uz būtisko, vai vismaz to, ko es vēlējos kā tādu uztvert. Manā priekšā bija burvīgākā no esības mīklām, kādu man jebkad bija gadījies notvert savas uztveres lamatās. Baudījums no šīs apziņas vien izdaiļoja manus vaigus sārtos toņos un radīja gandrīz nepārvaramu vēlmi laiski izstaipīties un padoties tās valdzinājumam, atsakoties no apziņas par visa esošā pārejamību un īslaicīgumu, kā arī uz mirkli izsviežot no galvas domu, ka jebkurš paradokss ir izprotams. Reizēm paradoksālā veidā, taču tāpēc ne mazāk izsmeļoši un patiesi. Es vēlējos vien skatīties, bezgalīgi pētīt šo esības mīklu caur savas filosofiskās pasaules uztveres prizmu, laiski pāršalkt skatienu pār tās apburošajiem noslēpumiem un mazajām, viltīgajām uztveres lamatiņām. Šis gaisīgais, netveramais paradokss, kas prata tik veikli izslīdēt mana tvēriena, rotaļīgi pazibsnīt ar actiņām un aizslēpties aiz ilūziju un maldus priekšstatu audumiem..
Manas iztēles plašumos parādījās bēru procesija, kuras priekšā tika nests vainags ar melnām sēru lentēm, balti aptraipītām ar uzrakstiem "Atvadas Loģikai!" un tamlīdzīgu patētisku drazu. Vainagi, ziedi, sērīgas sejas un zārks, kurā garlaikotā pozā pa pusei sēdēja, pa pusei gulēja visa šī notikuma vaininiece, apglabājamā Loģika, gaidot šīs pompozās izrādes beigas un iespēju atgriezties pie kontroles kloķiem.
Paradokss, šis burvīgākais no esības radījumiem ir mans ceļš uz paradīzes dārziem. Tā ir mana atslēga uz Dieva valstību un neciešami starojošā nirvānas tumsa! Esības alfa un omega, sākums un beigas.
Prātā uz mirkli iestājās smeldzīgs klusums, pasaulei ieejot aizmirstībā, par kuru es pratu zināt vien to, ka tā ir. |
|
|