| |
[Dec. 11th, 2006|09:07 am] |
Rīts, @*#. Jūtos neizgulējies. Kāds pārsteigums, kāds piedzīvojums.
Katrs mans rīts sākas ap puspieciem, kad es pamostos no tā, ka manu prātu pāršalc kāda doma. Varētu runāt tēlainās analoģijās, pieminot komētas un tamlīdzīgu kosmisko drazu, taču šāds domas lidojums manas rīta apziņas stāvoklim škiet kaut kas tik pat neiespējams, kā komētas vizīte Armagedona stilā. Vai Futuramas, ja Jūs esat kāda mazāk izplatīta kodeksa estēts.
Es pamostos no tā, ka domāju. Vai labāk būtu teikt - es pamostos no tā, ka man šķiet, ka es skatos akā, kuras dibenu (kā pateicīgais Lasītājs, ne pārāk centīgi maskējot savas žāvas, jau nojauš) nav iespējams saskatīt? Vai, ja man ir tas gods savā binārajā mītnē sastapt kādu audiālistu - it kā kāds man pie auss atvēzētos pret gongā ieveidoto miega simbolu, spārdot to absolūtā naidā, aizbiedējot miegu un uzraujot augšā mani - ar kristāldzidru prātu, totālu domas skaidrību un mierīgu elpu. Ļoti izzinoši, tikpat cik nepatīkami.
Paredzu, ka drīzumā es varēšu pārbaidīt pulksteņus - tik precīza ir šī manis "augšāmcelšanās". |
|
|