| |
[Aug. 29th, 2006|11:08 pm] |
Es atgriežos no ceļojuma pa melnajām smiltīm. Nekādu sasistu mašīnu ceļa malā - nost ar infernālo apmātību, pietiks iet pa mijkrēšļa apziņas platuma grādiem.
Šeit spīd saule, cilvēki staigā pa ielām un puiši bravūrīgi izriež krūtis ejot garām meitenēm. Šeit cilvēki dzer vīnu nevis lai aizmirstu sevi, bet gan lai būtu jautrāk ar draugiem kopā būt. Šeit gaiss ir elpojams, domas ir vieglas un katrā pieturā skatiena perifērijā ir manāmi laimīgu cilvēku pārīši. Mans prāts ir mieriīgs, mana sirds dun un visa esība laimīgi skatās rītdienā, apzinoties, ka melnās smiltis ir palikušas aiz muguras. |
|
|