| |
[Jul. 30th, 2006|12:25 am] |
Pārapbedīts savas dvēseles pīšļos, izziņas un apskaidrības alkstošs, cenšoties mērķēti trāpīt ik katra mirkļa centrā un liekot sevis esībai nodrebēt bezgalīgā mirkļa orgasmā.
Vienīgais, kā es alkstu - būt. Tik pat cieši kā mirklī, kad cigaretes kvēlojošais avots pieskaras ādai, tik pat asi, kā griežot sevi ar žileti, šo banalizēto mirkļa nemirstīgās esības simbolu. Man sāp - tātad es esmu. Izrauts no apkārtnes vienmuļi neizprotamā konteksta, brīvs no ilūzijām par hipotētisko iespējamību horizontiem. Pielādēts kā stobrs, vai arī mirkļa asumā orgazmējošs. Esošs. |
|
|
| |
[Jul. 30th, 2006|12:34 am] |
Pārvarēt duālismu. Šo lielāko no esošajām ilūzijām, kas tik dziļi iesakņojusies ik katras personas apziņā, ka ir kļuvusi par tās neatņemamu sastāvdaļu - imagināru stūrakmeni neesošai būvei.
Un pārvarēt pārvarēšanu, šo briesmīgāko no ego lamatām.
Un kalns atkal būs kalns. |
|
|