| |
[Apr. 9th, 2006|11:03 pm] |
Es rakstu. Burti plūst kā palu ūdeņi, pārvēršoties teikumu tērcēs, atkāpju pietekās un paragrāfu upēs, līdz beigās viss saplūst vienā stāsta jūrā, pa kuru, buras noskaņojuma vējiem pagriezuši, ceļo ideju kuģi un mazi atklāsmju dieviņi, kas, kā Jēzus, nebīstās kāpt uz burtu nestabilo savienojumu ūdeņiem.
Taču šī jūra vairs neesmu es. Tā ir sākusies iekšējo pretrunu ledājos, austošās apziņas saules izkausētos. Pa kalnu nogāzēm ar mežonīgu troksni rībinoties, uzsākusi savu ceļu manas pierakstu klades virzienā, pa ceļam izvirpuļojoties loģisko konstrukciju un gramatikas likumu virpuļos un krācēs, līdz beigās, pirms pēdējā šķiršanās ūdenskrituma, izkārtotos līdzenā tekstuālā noskaņojumā.
Un pats es sēžu krastā un vēroju, kā turpina aust manas apziņas saule, kausējot jaunus ledājus un veidojot jaunas tekstuālās jūras. |
|
|