| |
[Feb. 2nd, 2005|06:11 pm] |
Tra ta tā - uzpīpēšu vēl vienu cigareti un centīšos dziļi neelpot. Sirds sāp. laikam uz miršanu. nu, laikam tā arī labāk. Beidzot vismaz kaut ko es sevī jūtu. Tik daudz ir rakstīts par bezgalīgajām sāpēm sirdī, mokām un citām muļķībā, ka ir jau pieriebies to klausīties. Gribas tam sekot. Gribas būt pareizam un popsīgam.
-Sirdssāpes pasūtījāt? Parakstieties par saņemšanu!
-Ne jau fiziskās, tavu māti!!!
Un kur loģika. Kas man, fizisko aktivitāšu trūkst vai vēl kāda sviesta no šīs sērijas. Laikam vienkārši galva ir sagājusi kubā. Vai vēl kādā matemātiskā vienādojumā ar kaudzi nezināmo.
Emocijas - kā ir iespējams kādu ienīst, vai mīlēt. Bļe, es laikam vispār neko neesmu spējīgs just. Izņemot tīri zinātnisku interesi par kādā vai sevī notiekošajiem procesiem. Pie tam arī iekšpasaules procesi ir tikai vāja atblāzme no tā, kas notiek citos. Es, es, es, es, es. EGO!!! Trakoti liels. Kuilis kas pārdodas dzīvsvarā. Bum, visas loģikas gals un pasaules loģiskās izzināšanas neiespējamība - jo vairāk domā, jo vairāk nonāc līdz pilnīgi metafiziskas pieejas - kāda jēga domāt, ja tavā vietā viss jau ir izdomāts. mani draugi man māca kādu pareizu mūziku ir jāklausās, kā pareizi jāģērbjas, kā jāsarunājas ar darbabiedriem, kā jāskatās uz meitenēm, un kura no tām ir hot un kura not. Bļe, man vispār ir kaut kas no sevis? Vai arī tas viss ir tikai mans kārtējais maksimālisms - ja no sevis, tad viss. Ja saruna, tad perfekta, ja skatiens, tad izsakošs visu bez vārdiem?
Bum pret realitāti - sirds sāp. No tā jau vieglāk nepaliek. Un varbūt tā ir pat labāk. Vismaz beidzot kaut kas īsts manā sirdī. Pumpis, bļe. |
|
|