|
Apr. 13th, 2006|08:24 pm |
tu jau aizej par tālu. ar dieva jēdzienu meklējumiem vispār jāsāk no pagānisma redzējuma, kur dievi ir izteikti zoomorfas vai antropomorfas pārcilvēciskas būtnes būtnes vai arī vienkārši dievišķotas izziņas procesā neizskaidrotās dabas parādības. tādā veidā rodas bailes no dieva, kā no visvarenas būtnes, kas spējīga tieši (zibens, plūdi un citādas globālākas vai lokālājas klizmas) vai netieši (neveiksme, citu cilvēku rīcība) ietekmēt katra indivīda likteni. šis un arī daudzi citi pagānisma skatu punkti ir lielā mērā iesūkušies kristietībā un vidusmēra kristieša prātā. gan no vecās derības, kas savā būtībā ir tāds attīstīts nacionālpagānsims, gan arī pati Ješua von Nocri mācība 3. un pārējo gadsimtu kristietības izplatības procesu gaitā ir lielā mērā piesūknēta ar pagānistisko attieksmi pret dievu. un tāpēc runājot par kristīgo Dievu par to nevajdzētu aizmirst.
pie tam neredzu, jeb drīzāk neizprotu tavu problēmu ar Dieva iziešanu ārpus sistēmas. te pretī būtu jājautā - vai tas, ko tu, piemēram, pasaki ir vai nav ārpus tavas esības?
tā pat ir arī ar pamatlikumiem, kas savā būtībā ir tikai informācija par visuma uzbūvi, pēc kuras var izprast pašu visumu un ja gribi - arī dieva gribu, kas noteikusi šī visuma uzbūvi. arī karma kristietībā noris caur dieva starpniecību (šeit tad arī parādās tā pagānisma ietekme) - Dieva tiesa, bailes no Dieva, Dieva sods u.tml. |
|