theshortone - Post a comment

Dzīve iet uz leju. Pēdējās dažas dienas esmu nelietojams cilvēks. Ir tikai viena persona, kas to spēj mainīt, taču izskatās, ka šī persona neko nedarīs lietas labā. Es sevi jau izslēdzu no to personu saraksta, kas spēj kko izdarīt, jo man nedod iespēju. Bet tas ir pamatoti. Kaut kādīgi es visu laiku pieviļu visus, nemitīgi kādā izraisu dusmas. Bet nu, lielākoties sev mīļākajā cilvēkā.. Pašai sev negribot, es viņu jau kārtējo reizi pievīlu. Un vēl jo projām es nespēju izdabūt laukā no galvas viņa teikto:"Turpini šādā garā un man kkad apniks, un tad es Tevi pametīšu". Nemelošu, it hurt so badly. Tagad es droši varu teikt, ka ienīstu sevi. Ienīstu savu dzīvi. Ienīstu visas savas stulbās izdarības.

Tikko atcerējos to brīdi, kad abi skatījāmies viens otram acīs, pieres salikuši kopā, un abi divi smaidījām.. Atceros, kā vienmēr spēju likt viņam smaidīt. Viņš bija vienīgais, kas smējās par maniem debīlajiem jokiem. Kad biju bēdīga, jau asaras sariesās acīs, viņš mani mierināja. Teica, lai paskatos uz viņu, nomierinos. Teica, ka mīl mani. Sauca par mīļo un samīļoja. Tas bija viss, kas man bija vajadzīgs. Un vēl jo projām ir. Ah, tik daudz skaistu brīžu.. God, I miss them so much.

Es zinu, ka nevienu labāku par viņu neatradīšu. Šis cilvēks man nozīmē visu. Es viņu mīlu.