Eju pa ielu, ārā silts un saulains, zied koki un krūmi. Galvā uzmācīga doma par Lindiņu un viņas milzīgajiem cičiem.
Kā arbūzi? Kā melones?
Nē, kā arbūzi noteikti nē, ja vien tie nav tie maziņie. Un tvirtas, stingras, priekš tāda izmēra labi stāv.
Kā arbūzi? Kā melones?
Nē, kā arbūzi noteikti nē, ja vien tie nav tie maziņie. Un tvirtas, stingras, priekš tāda izmēra labi stāv.
Āda mīksta, maiga.
Bet raksturs, nu kā kuro reizi. Ne tik maigs vai mīksts.
Kā saka, sarkanie karogi lieli, bet tāpar arī viņas krūtis!!!
Lūk, apsēstas domas par viņu. Nezinu kā tikt ar to galā, kā risināt.