Skrien, ķer, grāb, nes, līmē, šuj, griez, sien, tin, meklē, zvani, raksti, domā, ēd, guli..Un tad atkal no sākuma. Savādi, cik daudz laika aprij pirmsspēles drudzis. Sarodas desmitiem darbu, kas steidzami jāizdara, bet kuriem nepietiek laika.. Visi jādara reizē, viss jūk, stundas paskrien nemanot.

Un tad vakarā esi izžmiegts sauss, emocionāli sasūcies spriedzes, steigas un domas. Atlūzti uz tuvākā krēsla un sajūti kā vatiski mīksta sajūta pārņem arvien lielāku ķermeņa daļu.Un tad paskaties uz padarīto...neklas tā īsti nav izdarīts - ir saliktas drēbes, kuras vēl jāšuj, katliņš, rīsi, ķemme, sveces, satīts loks un abi kaujas mieti, aplīmētas iešļūcenes un..viss. Nekas vairāk nav izdarīts.

Nav zināms, vai kkur Rīg;a var dabūt māla krūzītes bez osiņām, vai var dabūt irbulīšus, vai man derēs dabūtais kimono, cik naudas aizies un kā noritēs tikšanās ar vajadzīgajiem cilvēkiem.

Ir visnotaļ mērena panika, kas izpaužas slinkumā, vai, pareizāksakot, negribēšanā kaut ko darīt. Rokas nolaižas un gribas saritināties zem segas, neko nedomāt, nedarīt, nerunāt un tikai gulēt, gulēt un gulēt...Negribu prasīt patēvam DVD ūbermašīnu, tumbu, Deku un pastiprinātāju, negribu līmēt tapetes. Negribu desmitiem PZ savā kastē, negribu domāt leģendu Troļļu Naktīm, negribu šūt tērpu, negribu braukt, negribu darīt. Negribu rīkot bohēmu, negribu tīrīt plīti, negribu izkrāmēt galdu, negribu nest kastes, negribu stiept grāmatas, negribu neko. Neko. Mieru. Un klusumu uz 4h vismaz.

Bet to es nevaru dabūt. Ir jādara, jo smilkstošās ilgas pēc LARPG kauc aizgūtnēm.