What you get is never what you see. Un otrādāk ^^

Mazliet tāds aizvainojums kaut kur prātā dzied. Ka visiem arī bez manis ir labi un neviens īpaši neinteresējas, kā es jūtos un kad būšu atpakaļ. Bet nu, es ceru, ka tā ir tikai mana parano..jiskā..paranoītiskā (shit..SHIT!) sirsna.

Un māte zin, ka es pametu skolu. Šodien viņa to pateiks arī manam tēvam. Pasakiet, kāpēc es neklausījos apkārtējos un saprotu to visu tikai tagad?! Nu kāpēc es neapzinājos, ka šitā beigsies..duh.
Bet vienalga, mani nepamet sajūta, ka kādreiz es būšu kaut kas liels un dzīvošu ASV, palielā, baltā un perfektā mājā ar baltu žogu un precīzi 45m garu piebraucamo ceļu. Un varbūt to nevajadzēja teikt, jo tūlīt tā sajūta pzuda. Shit.

Es nemaz negribu braukt atpakaļ. Nauda, ko jāmaksā firmai, man jāiztērē maksājot par kojām. Atkal viss ir pa gaisu un šoreiz tā ir tikai mana vaina. Shit.Mani taisās iekārtot darbā kaut kur Valmierā un tas nozīmē, ka es turpmākos 5 mēnešus pavadīšu katru dienu strādājot Valmieras Olimpiskajā centrā. Un augustā pieteikšos Valmieras mākslas skolā, kā arī VVĢ un mācīšos vidusskolas kursu. Shit.
Un vispār man rītdien ir jāatrod darbs, dzīvoklis un jāpārcieš tikšanās.
Vēlreiz shit.
And the worst thing about - I make all this shit >