| |
[Oct. 22nd, 2007|11:52 pm] |
es izdomāju parunāties ar klausītājiem.nu pēc darba to tikvien vēlos.palasīju senākos savus ierakstus un vairs gluži nejūtos kā to autore.varbūt laika gaitā esmu mazliet atmetusi savu spēcīgo vulgaritāti..mazliet skumji,bet iz dzīves... mani aizvien vēl mīļais mans sauc par savu mauku.attīstiju fotogrāfijas.papīra žēl man nav.
es sajutos kā ļoti nopietna,kad darbā uzrakstīju atlūgumu un sašokēju savu iecienīto kolektīvu.bet jādara gals visam!nu un kopumā..laimei nav robežu,robežas ir universitātei,ko laime man neļauj apmeklēt.ahh,bet nav svarīgi.esmu mierā ar sirdi šovakar.tikai varēja man nebāzt acīs no rīta,ka man patīk mēļot.es apzinos,ka esmu slikta,bet negribu neko par to dzirdēt pirms darba.. |
|
|