|
Oct. 29th, 2007|12:03 am |
es visu laiku stāvu blakus cilvēkiem,kuriem nemitīgi neliek mieru visi apkārtējie. paiet subjekts, manam kaiminjam izveljas mēle un totāli spalgā balsī izšļācas izsmējiens. vai arī klusībā, ik pēc konkrēta perioda atkārtojas rekordings "tas ir vienkārši garām. es viņu totāli ienīstu(pasniedzēju vai vinalga kuru kursabiedru). viņa ir totāla stulbene. paskaties,kāda figūra. ak,dievs,Ines,paskaties,ko viņa uzvilka. es es viņu vienkārsu totāli ienīstu. saproti,Ines.ak dievs, kas tie par smiekliem." un tā tālāk un tā joprojām..un tas nekad neatstāj. kā var tik ļoti cilvēkam piesieties pasaule,ka viņs nekur nerod mieru un viss ir TOTāli drausmīgi, visi ir idioti?! moj bog..man pie potītes,kurš ko nemāk pasniegt..kurš apģērbties,es naktīs tāpēc varu gulēt.
un pizģec,ko var tarkšķēt? aizpisiet savus vārstuļus,ja nav ko pavasarim sacīt! |
|