Ir tāda baigi interesantā teorija, ko daži bērni psihologi kultivē - ka zīdainim sapņos rādās iespaidi no iepriekšējās dzīves, jo viņš vēl tā īsti nav paspējis iedzīvoties šajā dzīvē. Kādu pusstundu vērojot savu aizmigušo bebsi, aizvien vairāk un vairāk sāku ticēt šai teorijai, jo viņš patiešām miegā izturas kā pieaudzis cilvēks, laiku pa laikam ieraudādamies, laiku pa laikam iesmiedamies.

Protams, bērnu psihologu vidū ir arī galīgi skeptiķi, reālisti, kas to visu skaidro ar milzīgo iespaidu gūzmu, kas katru dienu pār bebi gāžas un ko viņš turpina apstrādāt arī miegā, taču pirmā minētā teorija man liekas krietni vien interesantāka/pieņemamāka/savā ziņā reālāka...

P.S. Tāpat pirms kāda laika, vērojot bebja nopietno un supergudro sejas izteiksmi, tika nolemts, ka viņš ar mums nerunā, jo uzskata par sev nepieņemamu runāt ar tik stulbiem cilvēkiem, kas visu laiku šķoba debilas sejas izteiksmes un izdod tikpat debilas, neatrikulētas skaņas tipa "uci uci" un "bu bu" :P

P.P.S. Tāpat, atsaucoties un bebja dziļdomīgo sejas izteiksmi, viņam kakājot, tika izspriests, ka visi filosofi īstenībā tikai maskējas domāšanas aizsegā, patiesībā vienkārši kakājot un izliekoties, ka viņi domā savas dziļās domas :)

Pats pēdējais P.S. Ar labu nakti visiem...