- Iedomājies, Pūk, ja nu koks, zem kura mēs stāvam, ņem un uzgāžas mums virsū?
- Iedomājies labāk, ka neuzgāzīsies, - rūpīgi apdomājis Sivēna jautājumu, atbildēja Pūks.

---

Ilgu laiku viņi skatījās upē un neteica nekā. Un upe arī neteica, jo bija visai rāma un miermīlīga šajā saulanajā pēcpusdienā.

---

Sivēns torīt bija agri uzcēlies, lai salasītu vijolītes, un, kad viņš bija tās salasījis un ielicis pušķi vāzē, istabas vidū uz galda, viņam pēkšņi ienāca prātā, ka neviens nekad nav salasījis pušķi vijolīšu ēzelītim I-ā, un, jo ilgāk viņš par to domāja, jo skaidrāk iztēlojās, cik bēdīgi ir būt par Dzīvnieku, kam neviens nekad nav salasījis pušķi vijolīšu.

---

Viņš nebija tālu aizgājis, kad sadzirdēja jocīgu klaigāšanu. Trusītis apstājās, ieklausījās un pazina Pūka balsi.



- Sveiks, Pūk, - teica Trusītis.
- Sveiks, Trusīt, - Pūks sapņaini atsaucās.
- Tu pats izdomāji šo dziesmu?
- Jā, es, - atbildēja Pūks. - Es gan neprotu īsti domāt - viņš pazemīgi sacīja, - un tu jau zini Kāpēc, bet reizēm man tas vienkārši uznāk.
- Ā, - teica Trusītis, kurš nekad negaidīja, lai viņam kas uznāktu, bet gāja un uznāca pats.
- Es tikai gribēju uzzināt, vai tu neesi redzējis Plankumaino Zālesēdāju Driznaku?
- Nē, - atbildēja Pūks. - Neko tādu. Bet es nupat redzēju Tīģeri.
- Tas mums neko nedod.
- Protams, - piekrita Pūks. - Man arī tā liekas.
- Vai Sivēnu tu esi saticis?
- Jā, - Pūks atbildēja. - Bet arī tas mums droši vien neko nedod, - viņš lēnīgi piebilda.
- Atkarībā no tā, ko viņš ir redzējis.
- Viņš ir redzējis mani, - teica Pūks.