Pirmo reizi mūžā atceros divus vakardienas nobeiguma stāstus. Sākums abiem ir vienāds - pēc visiem notikumiem atgriežos Vecrīgā un ieveļos diennakts veikalā kaut ko ēdamu tam vakaram un šodienai nopirkt.

1. stāsts
Izeju no veikala un taisnā ceļā dodos uz darbu. Esmu nopircis maizi, sieru un Rīgas miesnieka sagrieztos šķinķus. Eju viens pats, galīgi saguris un gulēt gribošs, nekur vairs nepiestājot, pa ceļam tikai uzkožot minētās šķiņķa šķēles. Rīga ir izmirusi pavisam tukša.

2. stāsts
Nopirkts, protams, ir tas pats, taču atminos epizodi, kur es aktīvi stūķēju tās šķiņķa šķēlītes sev mutē, tā ka visa mute ar šķiņķi vien pārpilna. Paralēli man kaut kas kaut ko aktīvi stāsta un visu laiku kaut ko jautā, taču es cenšos neizrādīt, ka man mute aizbāzta un kaut ko īdu un murmulēju pretī. Sazin kādi ceļi tika runājoties izstaigāti.

Un tagad pasakiet man, velns parāvis, ar kuru no šiem stāstiem patiesībā beidzās mana vakardiena? Varbūt ar pavisam citu - kādu, ko es nemaz neatceros?

I am like a Tractor.