Katru brīdi, par tevi domājot, manās acīs iezogas skumjas. Aizverot acis, redzu tikai un vienīgi tavu smaidu, tavas mirdzošās acis, stāstot to, ko es nemaz nedzirdu... Atceros tavus roku pieskārienus, tavu lūpu maigo piekļaušanos manām. Atceros mūsu vienmēr tik skaistās, klusās sarunas, tavu balsi pāri visiem apkārtējiem trokšņiem. Gribu būt līdzās tev cik bieži vien iespējams, turēt tavas siltās rokas, reibt no tava skata un reibināt tevi ar savējo... Gribu apskaut tevi un nekad nekad vairs nelaist vaļā...

P.S. Neliela paņirgāšanās par tiem, kas cenšas ikkatru žurnālā iemestu tekstu sasaistīt ar kādu personu - būs jums vismaz tagad, ko darīt :P