Esmu pārguris no izlikšanās. No tēlošanas, ka man ir labi un kompānijas&tusiņi baisi rullē un vispār - viss ir vislabākajā kārtībā. Ejiet ka jūs visi dirst, nav man vairs vēlēšanās ne kripatiņas no tā visa tēlot. Jau krietnu laiku mani ne uz brīdi nepamet liekā elementa sajūta visur, kur es atrastos. Es eju, runājos, smejos, izklaidējos, taču tas viss tikai vēl jo vairāk sarauj mani gabalos. Es zinu, ka vienmēr būšu tikai THP, ar kuru parunāties un pasēdēt, kad galīgi nekā cita nav, ko darīt. Kuram uzkraut savas problēmas, lai es tieku ar tām galā. Par kuru nelikties ne zinis, kad nevaru izmaksāt.

Es zināju, ka sīs brīdis pienāks - sava vienmēr iekšā paturētā sāpe, citu vienmēr uzņemtā un kopā ar savējo paturētā. Nav vietas vairs.
Nezvanīt man lūdzu, nesūtīt mailus un vispār likt svētu mieru. Es vairs neizlikšos...

Un tomēr - es nespēju bez jums, kretīni, iztikt, tāpēc žurnāls vismaz paliks, kur ir.

P.S. Asaras ir karstas un grauž dziļas vagas vaigos...