Tas brīdis nu reiz ir pienācis. Labprāt pārgrauztu rīkli tagad kādam.

Pietiek man stāstu par to, ka "c'mon, tev taču viss ir - dzīvoklis, darbs, bērns, draugi - par ko sūdzies? cik daudzi tevi varētu apskaust par to, kas tev ir". Piedrāzt man citus, velns parāvis. Dirsā visu to dzīvokli, darbu, draugus, ja man iekšā ir pilnīgs tukšums. Es negribu būt robots, negribu pienākuma pēc atstrādāt savas stundas darbā, pienākuma pēc apciemot bērnu, pienākuma pēc smaidīt, kad tas no manis tiek gaidīts, pienākuma būt par atbalsta plecu, kad tas no manis tiek gaidīts, pienākuma pēc būt jautrs vai interesants, kad tas no manis tiek gaidīts. Negribu pienākuma pēc tikties ar draugiem, kaut arī tai brīdī man gribas būt tālu prom no visiem un dauzīt galvu pret koku.

Man ir pieriebies klausīties, cik es esmu mīļš un jauks un superīgs. Kāds es esmu jauks lācis, kāda pūkaina rotaļlietiņa, kāds superīgs vīrietis, kāds alkāns seksuālais maniaks, kuru interesanti lasīt un vēl sazin kas. Dirsā to visu, jo aiz tā visa es jau sen esmu pazudis kā cilvēks. Kā vienkāršs, parasts cilvēks, kā ikviens no jums. Dirsā to visu, ja tas ir viss, ko manī var saskatīt.

Jā, manī ir krietni daudz mīļuma, iespējams, vairāk, kā lielākajā daļā no jums, taču arī to dirsā, ja man nav, kam viņu sniegt. Man ir pieriebušies gadījuma sakari, kas notiek tikai tādēļ, ka man savs mīļums kādam ir jāatdod, lai tas nesaplosītu mani pašu.

Un man ir piedrāzt, ja kāds par šo te apvainosies. Es šodien esmu cilvēks, nevis jūsu izklaides objekts vai rotaļlieta jūsu rokās. Cilvēks, bļe.

Un šodien vairāk kā jebkad agrāk man ir vēlme aizbraukt un vairs nekad neatgriezties.
Dirsā jūs visus, i redzēt negribu, bļe.

Lūk jums ieraksts ne par seksu.