Dzīve ir steidzami jāsāk no jauna. No nulles.
Tik daudz pretīgu, nepieņemamu, neattaisnojamu/neattaisnotu, nepiedodamu lietu sadarīts, tikpat daudz tādu pašu vārdu pateikt.
Tik maz to labo vārdu/darbu, ko būtu vajadzējis pateikt/sadarīts, ir palikuši nobāzti kaut kur tālu tālu, lai netraucē sirdsapziņai.
Pārlasu savu vēsturi. Brīžiem gribas pagriezt laiku atpakaļ un to apstādināt, brīžiem gribas vienkārši nebūt.

Vakar atcerējos brīdi, kad sadedzināju sev pašas tuvākās vēstules. Tas bija pirms došanās uz skolu - ārā bija skaidra, skaista, saulaina diena... Savācu visas vēstules, pārlasīju vēlreiz, pēdējās asaru lāses atstāju uz tām un sametu visas krāsnī. Tajā brīdī aiz loga sākās negais, kas ilga aptuveni pusstundu - tieši tik ilgi, kamēr šīs vēstules dega. Pēc tam atkal parādījās saulīte, taču es zināju, ka nekas vairs nebūs tā, kā agrāk. Vienu savas dzīves posmu es biju noslēdzis un, atskatoties tagad uz šo laiku, saprotu, ka nebūt nebiju kļuvis laimīgāks. Es tikai ieguvu savā rīcībā savu pirmo masku, aiz kuras slēpties no mīlestības.

Arī šobrīd gribas noslēgt kādu savas dzīves posmu. Mazais princis teica, ka mums ir jābūt atbildīgiem par tiem, ko pieradinām. Pamazām sāku atradināt cilvēkus no sevis.

P.S. Pēdējā laikā arvien mazāk izmantoju virsrakstus (subject)...