Atrodos kaut kādā pilij līdzīgā ēkā. Caur milzīgo logu redzams krāšņs dārzs ar labirintus veidojošiem taciņu simtiem. Mums ar kolēģiem ir dots uzdevums uzzīmēt visas šīs taciņas uz papīra. Tiklīdz sākam zīmēt, spožā saule pazūd un sākas vājprātīgi necaurredzams, taču mierīgs sniegputenis. Kamēr sajūsminos par milzīgajām sniegpārslām, kolēģi no telpas pazūd. Klauvējiens pie durvīm. Atveru - tur putnupr padomju stila vasarīgā, puķainā kleitiņā. Platu smaidu sejā viņa tieši tā arī stādās priekšā - putnupr. Sēžam pie loga, skatāmies, kā sniegputenis pamazām pāriet, sniegs kūstot atkal paver skatam zaļo dārzu, un runājam. Par mušām, to pavēlnieku, ūdeni un nevienam nezināmu mūziku. Tad mēs neatvadījušies sarunājam tikties ārā. Viņa jau ir paspējusi pārģērbties brīvā, plandošā, gaiši brūnā kleitiņā ar adītu, neaizpogātu jaciņu pa virsu un mēs kaut kur braucam. Priekšā ir klajums, kas noslēdzas ar dziļu, dziļu krauju. Viņa lūdz apstādināt mašīnu, izmetas ārā un skrien gar pašu kraujas malu, kleitiņai vējā plandot. Kad izrāpjos no mašīnas, viņa jau ir atradusi nelielu pacēlumu un es bildēju, kā vējs gandrīz nevainīgi piedauzās ar viņas plandošajām drēbēm un matiem.

Un tad, nu jā, protams, protams, un tad es pamodos.