where i lay my head is home - Pūka dao nobeigums

- Nu, ko tu domā, Pūk? - es jautāju.
- Par ko domāju? - samulsa Pūks.
- Nu par Pūka dao, protams.
- Par Pūka dod?
- Kā, vai atkal sāksim no sākuma? - es teicu.
- Ko no sākuma? - Pūks, galīgi samulsis, sāka berzēt ar ķepu degunu.
- Pūka dao, - es teicu.
- Bet kas tas ir - Pūka dao?
- Nu kā - Neaptēstais Baļķis, Rabarberu Rauša Princips, Pūka Ceļš, Pūka m slava un tā tālāk.
- Ā! - Teica Pūks.
- Tas arī ir Pūka dao, - es teicu.
- Ā! - Teica Pūks.
- Bet vai tu nevēlētos ko par to pateikt? - es pajautāju.
- Nū... man te kas ienāca prāta, - Pūks teica. - Es labāk nodungošu.
- Labi, nodungo.
- Nu tad tā...
Lai dzīvo dao, lai dzīvo Lācis!
Kas dao ceļu iet ir sācis!
Kas daļas man, lietus vai krusa dzeļ,
Ja kā medus uz mēles man iekšā ir dao?
Var plosīties vēji un puteņi brāzt,
Ja sekojot dao,
Var medū ķepu un degunu bāzt!
Un nav acis ko bolīt, tas nav nekāds joks,
Jo dzīve ir kā lielais bišu stropa koks!
Ja skatīsies lapās, lūrot, kur ir medus,
Tad nepamanīsi, ka zem kājām jau ledus!
Lai dzīvo dao, lai dzīvo Lācis!
Kas savu ceļu iet ir sācis!
Un Medus ir Medus, un Lācis ir Lācis,
Tik, ja esi sācis kokā kāpti,
Tad dzen sevi un dao atradīs tevi!
Lai dzīvo dao, lai dzīvo Lācis!
Kas dao ceļu iet ir sācis!
- Lūk, kā man liekas.
- Lieliski, - es teicu. - Bet tu taču zini, vai ne?
- Ko zinu? - jautāja Pūks.
- Ka tas ir tas pats.
- Nu bet protams, - omulīgi teica Pūks. - Nekādas atšķirības.