Skaisti. Protams, skaisti. Saprašanās ar waits bez vārdiem. Mīļums visu vakaru un pusi nakts līdzās.

Gribējās uz mājām braukt, "Alviksu" izsaucu.

- Pie Brīvības pieminekļa, lūdzu.
- Pēc 30-40 minūtēm būs.

Sēžam, runājamies, salstam un gaidām. Apnīk gaidīt, zvanu uzzināt situāciju.

- Atvainojiet, mums tāda pasūtījuma nav.
- OK, varbūt tad varētu vismaz šoreiz pieņemt? Turpat pie Brīvības pieminekļa?
- Uz šo numuriņu?
- Jā, uz šo gan. Cik ātri mašīna varētu būt?
- Centīsimies, cik ātri vien iespējams.

Kad nu tā, tad tā. Sēžam, runājamies, salstam un gaidām tālāk. Vēl pēc pusstundas zvanu vēlreiz.

- Atvainojiet, nav mums mašīnu.

Jauki. Patiešām, patiešām jauki. Bet ko nu es, es kā vienmēr - miermīlīgs.

Nežēlīgi negribas mīļumu laist prom. Aber nākas. Nu neko, dodos uz darbu. Devos. Un te nu es esmu.
Galva no aukstuma sāp. Pofig. Domas par mīļumu tāpat to atsver.

Ar labu nakti, es vēl mazliet sms pasūtīšu.

upd.: Velns parāvis - tiem, kas saprot/nesaprot, paskaidroju īpaši - waits un mīļums ir divas dažādas personas :D