Jau krietnu laiku aktīvi cenšos saprast, kāda velna pēc es vispār cenšos iepazīties un pārgulēt ar arvien jaunām un jaunām meitenēm. Neba nu tas, ka es vēlētos pārmesties uz puišiem, bet gribas izzināt, kādēļ es vispār to vēlos, jo sekss pats par sevi man liekas sasodīti garlaicīgs pasākums. Un te nu pavisam nejauši atradu atbildi grāmatā "Nepanesamais esības vieglums":

"Ko viņš meklēja? Kas viņu vilināja? Vai tad mīlēšanās nav viena un tā paša mūžīgs atkārtojums?

Nē, nav. Allaž paliek maza daļiņa neiztēlojamā. Redzot sievieti apģērbtu, Tomāšs spēja iedomāties, kā viņa izskatīsies kaila [..]. Un tomēr starp iedomas aptuvenību un īstenības noteiktību paliek kāda sīka netveramība, kas nelika Tomāšu mierā. Sekošana netveramajam vēl nebeidzas ar atsegtu kailumu, tā turpinās. Kā viņa izturēsies? Kā izģērbsies? Ko teiks, kad viņi mīlēsies? Kā stenēs? Kā izskatīsies baudas mirklī?

[..] Hitlera un Einšteina, Brežņeva un Solžeņicina starpā pastāv daudz vairāk līdzības nekā atšķirības. Ja šo lielumu varētu izteikt skaitļos, viņus šķir viena miljonā daļa nesakritīgā, toties vieno deviņsimt deviņdesmit deviņi tūkstoši deviņsimt deviņdesmit deviņas daļas līdzīgā.

Tomāšs kā apsēsts centās atklāt un iegūt šo miljono daļu un tajā saskatīja savas sieviešu kāres jēgu. Viņu vilināja nevis pati sieviete, bet nezināmais viņā; tā miljondaļa starpības, kas sievietes dara atšķirīgas citu no citas."