jerrym ar savu meilu pavisam nejauši atgādināja man vakarnakts noslēgumu.

Viens naktī. Gaidu savu izsaukto taksi. Pavēss, taču spirdzinošs Māras dīķa gaiss. Atradu kāpnes gar mājas sienu pretī debesīm aizvijamies. Aizmirsu par savām paniskajām bailēm no augstuma un uzlīdu augšā. Ārkārtīgi skaisti tā sēdēt pavisam vienam uz mājas jumta, skaitīt zvaigznes un gaidīt zvanu, ko nepavisam tai brīdī vairs negribas sagaidīt.

Tikai lejā kāpt bija daudz bailīgāk. Sāku domāt, vai tad nu es patiešām nemaz nemācētu lidot. Tiesa, neizmēģināju.