Gads, manuprāt, ir sācies kaut kā ne gluži tā, kā varbūt vajadzētu. Lai gan - kurš gan zin vai arī uzdrošinās uzskatīt, ka zin, kā tam būtu bijis jāsākas? Skaidrs ir viens - lielai daļai ļautiņu, kas man ir pievienoti friend listē, pēdējie ieraksti nav no tiem optimistiskākajiem. Dažiem tas, protams, ir dzīvesveids. Un tomēr - kaut kas nav gluži tā, kā IMHO tam būtu jābūt... Varbūt pasaule ir par kārtējo gadu pietuvojusies savai bojāejai?

Viss liekas tik savāds un tai pat reizē tik pazīstams. Sajūtas, līdzīgas deja vu (vai kā nu to rakstīja) - t.i., attiecībā uz pasaules galu. Uz tā tuvošanos. Stāsta, ka cilvēku pirms nāves pārņem miers. Apziņa, ka tūlīt viss pierastais, piedzīvotais beigsies, rada šo mieru. Neiznu, cik daudz taisnības ir šajā teicienā, savas nāves es neatceros. Taču tas miers (kaut arī tikai vārgi jaušams), kas patreiz ir gaisā, ir ļoti līdzīgs mieram pēdējos brīžos pirms nāves.

Un tas viss man savukārt asociējas ar patreiz skanošo dziesmu. Verbāli varbūt ne pārāk dziļa ir dziesmas tekstā iekļautā doma, taču visos pārējos apjaušamajos līmeņos tā ir pilnīga. Es pat teiktu - perfekta.

P.S. Nu jā - tik pat "trakiem" (kā andux izteicās) NIN faniem kā es lieti noderēs saits Painful Convictions...