Ja reiz es vakar atradu šo darbiņu un izlēmu cik ātri vien iespējams turpināt/dabeigt, piedāvāju ievērtēt jamā pirmo nodaļu.




... vainīga Viņa nejutās. Taisnību sakot, arī īsti nevainīga Viņa nejutās. Viņa jutās kā saules pieliets mākonītis ar rozā bantītēm ap vidu, precīzāk, ap to vietu, kur vidus ir relatīvi nenoteikta vienība. Viņa lēkāja pāri sniega kupenām, neskatoties uz to, ka sniega nemaz nebija. Viņa iztēlojās sniegu kaudzēm vien un tad laimīgi lēkāja šīm kaudzēm pāri. Viņas smalkie, samudžinātie pirkstiņi draiski spēlējās ar Viņas matu šķipsnām, līdz visas matu šķipsnas tapa izplūkātas, taču Viņa par to nebūt neuztraucās. Viņa no savas mazās rozā ādas mugursomiņas izvilka nākamo parūku, tādu sprogainu, tumši zaļu (gluži kā maija zāles kumšķu greznotu), un ļāva saviem pirkstiņiem spēlēties tālāk. Ieraudzījuši tumši zaļos kumšķus, visi Viņas deviņi ar pusi pirksti (iztrūkstošo puspirkstu Viņa glabāja rezervē, māte Viņai bija iemācījusi allaž paglabāt mazu daļiņu visa, kas Viņai bija, nebaltām dienām) atsāka aktīvi kustēties, tādējādi samudžinoties vēl vairāk. Pāri savām iedomātajām sniega kupenām Viņa lēkāja augu dienu, labi apzinādamās, ka Viņai būtu jājūtas vainīgai, taču Viņa nezināja, par ko. Kāds viņai bija aizmirsis to pateikt. Šeit jāpiebilst, ka Viņa (un, būtībā, ne tikai Viņa) arīdzan nezināja, kas ir Kāds, līdz ar ko šis Kāds nemaz nevarēja Viņai neko pateikt. Tā bija vienīgā lieta, par ko Viņa jutās vainīga – par to, ka nezināja, kas ir Kāds. Kāds Viņai likās samērā interesanta persona.
Pāris dienas pēc Viņas līksmās lēkāšanas pār sniega kaudzēm (kad tapa piedzīvotas tikpat līksmas lēkāšanas pār apelsīnu, kanārijputniņu un sadauzītu televizora kineskopu kaudzēm) Viņa beidzot piekusa. Viņa apgūlās rūsganā, pabalējušā zālē, aizvēra acis un ļāvās apkārt ņudzošo skaņu apskāvieniem. Zāle maigi kutināja Viņas sānus un skaņas nāca viena pēc otras, lai Viņu apskautu. Viņa neiebilda. Godīgi sakot, Viņai tas pat tīri labi patika. Arī Viņa pati ar saviem samudžinātajiem pirkstiem centās pēc iespējas maigāk apskaut un glāstīt rindā sastājušās apkārtējās skaņas. Pēc brīža, kad visi bija paguruši no nemitīgās mīļuma izpausmes, Viņa pavēra acis un sev virs galvas ieraudzīja lielu jo lielu mieru. Miers bija viegli paplūkāts, gaiši pelēkzils ar nelielām vietumis izkaisītām zeltītām zvaigznītēm. Miers mīksti uzklājās Viņai virsū, pilnībā apsegdams Viņas saulē sasārtušās plīša kājas, taču atstājis nelielu brīvu plaisu tieši pa vidu, atsegdams rozā bantīti, kurai cauri vietām spīdēja kaut kas melns un sprogains. Viņu pārņēma patīkams nogurums, acis pašas no sevis vērās ciet un Viņa ieslīga ciešā miegā turpat rūsganajā, mīkstajā zālē. Viņas kāja gandrīz nemanāmi raustījās, Viņai miegā sapņojot par Kādu, kuru viņa praktiski nemaz nepazina. Nu jau vairākas dienas Viņa nekādi nespēja izmest no galvas domas par Kādu. Izmestās domas nekavējoties pieleca kājās un rāpās atpakaļ galvā, tādējādi radīdamas Viņai tikai galvassāpes.