Ir nenormāli auksti, drebu/trīcu (vai kā nu to sauc) pie visām miesām. Un es pat zinu, kāpēc. Tikai neredzu jēgu neko mainīt. Vieglas pohas no vakardienas. Pasākums kopumā bija foršs, ja neskaita dažas nianses.

P.S. Līdz pēdējam pārspamots telefons. Jāķeras laikam pie sms tīrīšanas. Man nekad nav paticis izvēlēties, kura no īsziņām man ir tuvāka, kuru savukārt var dzēst ārā. Laikam ar steigu jāiegādā datu kabelis, lai varu visas sms uz kompja glabāt...

P.P.S. Kur ir tas brīdis, kad uzticēšanās kādam cilvēkam šim konkrētajam cilvēkam kļūst par nastu? Ir taču kaut kāda robeža, līdz kurai uzticēšanās drīkst vilkties. Vai otrādi. Esmu apjucis.