Liekas, visa āda piesūkusies ar zaļās tējas aromātu. Pēc vannas pārjūtīgi maigā kļuvusi, tā liegi piekļaujas, padodas un atdodas mīkstajam halātam. Viņas mati, kā parasti, smaržo neparasti, neizskaidrojami un tik specifiski, cik specifiski spēj smaržot tikai un vienīgi viņas mati. Pustumsā uz naktsskapīša gandrīz iztukšota vīna pudele un nu jau vairs praktiski nejūtama vīraka dvaša gaisā. Šonakt pirmo un pēdējo reizi Viņa bija mana sieviete.
- Vai Tu mani mīli? - klusināta, miegaina balss iečukst man ausī, apskaujot Viņu un kopīgi ietinoties segā ciešāk.
- Protams, ka mīlu. Vai tad Tu nejuti? - silti smaidīdams, atčukstu pretī. Es vienmēr mīlu sievietes, ar kurām guļu, citādi jau es ar viņām negulētu.
- Es Tevi arī mīlu, - Man ir vienlaikus patīkami un tai pat laikā sāpīgi dzirdēt šos vārdus. Patīkami, jo kam gan nepatīk dzirdēt, ka viņu mīl. Sāpīgi, jo es zinu, ka pēc nepilna mēneša vai ātrāk Viņa mani ienīdīs tāpat kā mani ienīst visas pārējās sievietes - par to, ka, Viņu iekarodams, esmu zaudējis interesi. Taču reizēm gadās arī sievietes, kuras es nevēlos iegūt - lai nepārtrauktu viņas mīlēt.

...

- Es taču Tev jau sākumā teicu, ka starp mums nekas nopietns nevar būt. Piedod, - tik daudz es, protams, varu Viņai pateikt, taču šis asaru un naida pilnais skatiens mani pavadīs vēl ilgi. Un es neskaitāmas naktis modīšos augšā nakts vidū no murgiem par Viņu. Un neskaitāmas reizes šausmās novērsīšos no spoguļa, tā dziļumā pamanot Viņas skumjās, mīlestības pilnās acis. Un katru reizi uz ielas tramīgi atskatīšos, izdzirdot Viņas saldkaisles pilno balsi. Taču ilgāk es šīs attiecības nevaru turpināt - jo mājās mani gaida sieva.

Nuja. Vērtējiet, kritizējiet, slaviniem - whatever. Tikai neprasiet, kad būs viss lasāms. Tas nebūs tik ātri. Lai neteiktu vairāk. Zaļās tējas smarža vijas ap mani. Man vienmēr ir paticis vannā dzert zaļo tēju. Un lasīt kādu skaistu grāmatu. Šai reizei tā bija Roberta Mūka "Kad Dievs aizgājis atvaļinājumā".

Current Mood: sensitive
Current Music: Akvarium - Zhazhda