Es mīlu Tevi. Esmu neglābjami iemīlējies. Viens acu skats, pie tam nebūt ne pats pirmais, lika man saprast, cik daudz Tu man nozīmē.

Tu neredzēsi manu mīlošo skatienu, jo manas acis, tāpat kā es pats, māk pietiekami labi melot. Tu neredzēsi manas asaras, domājot par Tevi, jo es tās izraudāšu vienatnē. Tu nekad neuzzināsi, ka es mīlu Tevi, jo Tev tas nebūt nav nepieciešams. Es mīlēšu Tevi sevī un neviens par to neuzzinās, jo es tā vēlos.

Tas ir mans lāsts, payback time. Un es ar to esmu samierinājies. Un es zinu, ka tas nepāries, kā pēc laiciņa pāriet īslaicīgas aizraušanās. Un nemaz arī nevajag, jo mīlēt Tevi ir tik skaisti, kaut sāpīgi - es nevēlos to pazaudēt.

Es nevēlos zaudēt sirds saraušanos, kad Tu uz mani palūkojies. Tirpas pār visu ķermeni no Taviem, visbiežāk nejaušiem, pieskārieniem. Laimes un skumju asaras no domām par Tevi. Skumju pilnās acis, vērojot Tevi aizejam. Vismaz tik daudz no Tevis man tiek dots - sajūtas. Un tās es neatdošu, arī par savas dzīvības un laimes cenu ne. Lai paliek, kā ir.

Un ja Tu domā, ka šis te ir Tev rakstīts - vai nav vienalga? Tu tāpat to nekad neuzzināsi. Jo nevajag.

Es vēlos Tev rakstīt vēstules, taču nevēlos, lai Tu tāss kādreiz lasītu. Es vēlos Tevi mīlēt brīvi. Es atstāšu sev savu brīvību mīlēt. Un neprasi man, vai šīs rindas ir par Tevi, Tu to nevēlies zināt.

Lietus nomierina mani...