Below are the 3 most recent journal entries recorded in grupija's LiveJournal:

Thursday, March 9th, 2006
9:09 pm	Kafe, music, hunger Reiz kādā ielas kafejnīcā man blakus apsēdās pavisam neparasts cilvēks. Kādēļ neparasts, jūs jautāsiet. Man un pārējiem kafejnīcas apmeklētājiem uz šķīvja kūpēja karsts ēdiens, bet šim puisim uz šķīvja noliktais disku atskaņotājs, milzīgā ātrumā griežoties, radīja dūmu efektu. “Vai vēlaties pasūtīt?” laipni vaicāja viesmīle, kad puisis jau kādu laiku bija sēdējis pie galdiņa . “Ko?” puisis izslēdza atskaņotāju “ā…man lūdzu Rolling Stones jaunāko izlasi!” “Nesaprotu?!?” viesmīle bija pavisam samulsusi. Lielo apjukumu viņas sejā pamanījis, puisis paskaidroja: ”Jau kādu laiku es pārtieku tikai no mūzikas. Bet ja jums nav The Rolling Stones, tad man glāzi kvasa!” Viesmīle vēl vairāk apjukusi, aizgāja pildīt puiša pasūtījumu, bet es ar lielu salātu lapu mutē puisim vēlreiz pārprasīju: “Un Tu tik tiešām pārtiec no mūzikas?” “Protams!” viņš lepni atbildēja ”Es ēdu mūziku, un tās man daudz vajag! Īpaši garšīgs man šķiet rokenrols…” Sekoja pauze un smaga nopūta, tad viņš turpināja: “Laikam atkal esmu iemaldījies nepareizā vietā. Mana ēstuve ir tur, pāri ielai.” Viņš norādīja uz milzīgu, divstāvīgu, spoži stiklotu mūzikas veikalu. “Vai tev patiešām negribas ko taustāmu?” es ieinteresēta viņam jautāju, jo cilvēku, kas pārtiek tikai no garīgās barības, tik bieži nenākas satapt. “Vai tev negribas īstu ēdienu? Vai tu nejūties izsalcis?” Tievs jau viņš bija, bet izskatījās pēc veselīga cilvēka. “Kā nu ne, es esmu izsalcis!” viņš man nopietni atbildēja “esmu izsalcis pēc labas mūzikas, ar katru arvien gardāko skaņdarbu es kļūstu alkatīgāks! Esmu šedevru mednieks!.” “Bet kas gan īsti ir šedevrs, tas patiesi oriģinālais?” “Zini, es arī to sev jautāju. Dažreiz man šķiet, ka viss jau ir pateikts, viss ir dzirdēts, tiek tikai pārmainītas plates puses. Tas, ko mēs sakām, ko mēs dzirdam un radām, ir mūsu interpretācija. Dažiem tā iznāk labāka, pārējie tikai atdarina, bet, tas arī ir jāmāk!” “Tu uzskati, ka mēs vairs nedzirdēsim neko neatkārtojamu?” es biju pavisam izbrīnījusies. “Nē, gan jau dzirdēsim. Nešaubos, ka arī šajā mirklī tiek radīts kaut kas vienreizējs, taču nav teikts, ka visiem tas šķitīs vienlīdz labs.” “Neatzīts ģēnijs…” “Iespējams! Varbūt viņa darba vienreizību novērtēs tikai viens cilvēks. Vai ar to ir par maz? “ Tikai tagad es sapratu, ka es nesarunājos ar vienkāršu dīvaini, bet gan ar dīvaini - filozofu. “Tas atkarīgs no cilvēka.” es viņam atbildēju “Ja nu cilvēks ir godkārīgs, vai viņam ir jāgaida nāve, lai viņš tiktu atzīts?” “Ja viņam tā patīk, tad var gaidīt, bet diezin vai mūsdienās tas ir vajadzīgs. Reklāma, tikai reklāma nosaka visu, un nauda. Brīnos, ka tik daudz cilvēku izmet naudu vējā par pilnīgi nevērtīgām lietām. Tas ir kā grauzt plastmasu!” “Un kas, tavuprāt, ir laba mūzika?” es kļuvu nedaudz asa. “Laba mūzika ir kā mīlestība, kā pilnīga laimes sajūta. Mūzika pulsē manā ķermenī, es ievelku elpu un ienirstu bezgalīgajā skaņu okeānā. Un vēl veselu mēnesi pēc laba koncerta es jūtos kā iemīlējies. Ne ēdiena, ne dzēriena vajag.” Klausoties viņā, pašai nemanot, biju izēdusi savu šķīvi un secināju, ka viena muzikāla diēta man arī nebūtu pa skādi. Viesmīle atnesa man rēķinu, puiša kvasu viņa norakstīja uz kafejnīcas rēķina, jo nevēlējās vairs klausīties neraksturīgajos pasūtījumos. Savādnieks, kura vārdu mūsu sarunas laikā tā arī nepajautāju, uzaicināja mani uz viņa “paradīzi”, lai arī es beidzot atrodu savu mūziku. Vērojot viņa aizrautību rokoties pa disku plauktiem, atradu interesantu izlasi ar dažādiem “pasaules mūzikas” skaņdarbiem. Varbūt tie kļūs par manu mīlestību, ja ne - uz pasaules ir tik daudz dažādu variantu… (Comment on this)
Monday, February 20th, 2006
6:58 pm	pirmais Nav noslēpums, ka pirmā reize paliek atmiņā mūžīgi, tā ir kaut kas maģisks, paliekošs un nemainīgs. Mana pirmā reize bija bēniņu istabā - nedaudz noputējušā un ļoti šaurā. Viņš -mans gleznošanas skolotājs. Nē, viņš nebija vecs, izvirtis sakārnis, viņš bija jauns, brūnām acīm, gariem, skruļainiem matiem, saplēstām džinsām, ar krāsām notraipītu baltu kreklu. Viņam bija lielas plaukstas, pilnīgas lūpas un biezas, tumšas uzacis, Viņš vēl bija ceļā uz bohēmu, ceļā uz paradise city. Viņš bija Mākslas akadēmijas 2.kursa students, kas vasarā piepelnījās,mācot interesentiem zīmēt. Lieki piebilst, ka visas zīmēt gribētājas bija meitenes. Viņš šo uzmanību baudīja, taču nekļuva iedomīgs. Vismaz man tā tobrīd šķita. Mūsu mācības ilga stundu. Zīmējām lodes, ābolus, krūkas un klausījāmies roku -The Doors, Led Zeppelin, Yes, Soundgarden un Nirvanu. Patiesībā nebija svarīgs rezultāts, tas, vai es iemācīšos uzzīmēt lodi vai nē. Svarīgs bija mirklis... Man bija 17 gadi, un man bija skaidrs, ka mani vienaudži - puiši, nav nekam derīgi.Hormonu nomocīti nabadziņi, kuri var domāt tikai par savu daiktu, bet es gribēju ko pavisam labu - neatkārtojami lielisku! Negribēju vilties, ja dzimumakts būtu bijis garš tikai minūti. Un tad viņš man teica, ka ir laiks zīmēt torsu. Tā kā ģipša torsa viņam nebija, par modeli viņš piedāvāja savējo. Es zīmēju, taču ar ēnošanu man vienmēr bija problēmas. Tad viņš teica, lai aptaustot, lai izjūtot, katru torsa muskuļa uzkalniņu, tas palīdzēs zīmēšanai. Viņa ķermenis bija silts, viņa vēders bija rievots un āda nedaudz nosvīdusi. Nevarēju rokas no viņa atraut!Jutu viņa elpu sev uz kakla. Viņš apskāva manu vidukli, viegli uz augšu ritinādams manu krekliņu. Lēni slidinādams savas lūpas par manu ķermeni, viņš attaisīja manu krūšturi. Mēs abi bijām puskaili. Virzoties uz gultas pusi, viņš mani atbrīvoja no svārkiem. Viņš bija neatlaidīgs, bet maigs un iejūtīgs. It kā viņš būtu zinājis, ka ar mani tas notiek pirmo reizi. Protams, ka es biju pārseigta, tāpēc ļāvos viņa vadībai. Tomēr, kad bijām tikuši līdz gultai, es iebāzu roku viņa biksēs, ar labo roku taisot vaļā viņa bikšu siksnu. Viņš bija pacietīgs. Un tad tas notika. Viņš manī iegāja. Lēni un maigi. Jutu sevī sasprindzinājumu, kas pamazām izsīka. Man nesāpēja, nejutu arī baudu. Tas pienākas pirmajai reizei. Tomēr man bija labi,nē es jutos kā debesīs. Viņam patika manas krūtis. Viņš teica, ka nevienai tik skaistas nav redzējis. Crazy baby, tāds lūk bija mans pirmais rokenrols. Izrādijās, ka viņam ir draudzene. Bet man uz savu mākslinieku nebija īpašnieciskas prasības. Laiks ir pagājis, taču man vēl jo projām viņam līdzīgie šķiet piebvilcības ideālu iemiesotāji. Dažreiz domāju, varbūt mums būtu kas sanācis. Lai gan nē, kas sapņi kļūst par realitāti, tie zaudē savu pievilcību. Man vēl jo projām ir sapnis par viņu, par viņam līdzīgajiem... Current Mood: flirty (Comment on this)
Sunday, February 19th, 2006
9:38 pm	sex'n'roll Patiesībā rokenrols ir sinonīms seksam. Un man tas patīk! Nevaru ciest bumsi- busmsi muzonu,nevaru ciest diseņu sintētisko atmosfēru. Tur viss ir pārlieku naturāli. Nu, dibenā rautais disko! Bet rokenrols...Galu galā viss tā vai tā tiek rauts dibenā un citās vietās, bet šeit ir priekšspēle, kas ir pati mūzika! Tas man ir svarīgi. Rokenrols ir mirklis. Šeit neviens necer uz mūžību. Tas rokeris rīt ielīdīs jaunās biksītēs, tas nu ir skaidrs. Bet tas mirklis ir mūžīgs, jo priekšspēle ir bijusi laba. Man patīk kaila miesa un vīrišķīgi ķermeņi. Un mati uz krūtīm un gari mati. Bet pārējās blondīnes pirmajā rindā man it pavisam nepatīk. Kaut viņas izkūpētu! Kaut viņš uzrakstītu man veltītu dziesmu... Man patika pats process, žēl, ka viss notika toletē, jo bundzinieks bija aizņēmis ādas dīvānu. Uz skatuves stāvot, viņš flirtēja kā dievs Erots, bet šeit, uz zemes, man ir jāuzņemas inicatīva! Esmu nedaudz vīlusies!Viņa muskuļotais biceps atgriež manu entuziasmu. Viņam patīk manas mežģīņu biksītes... Man patīk savas krūtis, tās nostrādā vienmēr. Viņi ir sajūsmā. Crazy, you drive me crazy, viņi dzied, blenžot manā dekoltē. Man patīk uzmanība. Žēl, ka tā ir pārejoša. Jā, neemu es vienīgā. Un es gribēju būt orģināla!Labi, ka mani nevar tik viegli aizmirst... Current Mood: sexy (Comment on this)