No siltumtrases lūkas līda ārā asiņaini transvestīti šauriem gurniem un lielām plaukstām, un autobusa šoferis grima aizvien dziļāk sevis paššaustīšanā. Viņš domāja, ka neuzmanīgi braucis un satriecis šīs būtnes vaļējā caurumā ielas vidū.
Sapnis. Šoferis biju es.
Nav gluži tā, ka neko negribās darīt, bet nu strādāt noteikti nē. Nāks projekta deadline un nāksies strādāt vēlos vakaros, mājās un naktīs. Būšu negulējusi un man atkal rādīsies, ka sīkrūtotas tīkliņzeķes marasmātiskajam indivīdam bankā licies nepieklājīgi. Ēdīšu žāvetas plūmes un priecāšos, ka draugiem negaršo. Bet tas viss tikai būs. Šodien ir labi. Vakarnakts bacardi tūrē nāca apskaidrība par lietām, kas ilgi nedeva mieru. Ja šodien apskaidrība ir tik pat dzidra, tātad esmu atvieglojusi savu galvu no smagām pārdomām. Bieži vien sarunas nekur neved. Viens runā, runā... skaisti stāsta, no sirds stāsta.. grib izrunāties.. Otrs šo laiku izmanto savām pārdomām klusā pateicībā, ka nekas nav jāsaka.. Labs variants, bet ir teicamāki. Vakardienas. Pieturiet kāds man galvu. Lai neaizlido. :)
Nupat padomāju, cik labi ir SC nevienu nezināt personīgi. (OK, meloju, ar diviem esam pazīstami jau laiciņu, bet tur ir tā, ka tas gandrīz neskaitās <- tā laikam tikai sieviete var paskaidrot ;) Var smērēt žurnālā visu, kas uz sirds un nebēdāt par žoga augstumu ap savu namiņu. Es gan to neizmantoju, bet patīkami šādu apziņu pacilāt, patīksmināties un nolikt citiem vislabāk redzamā vietā. HA! :)
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |