Tagad, kad vairākas dienas sanācis pabūt vienatnē, secinu, ka pastāvīgi personiskie kontakti ikdienā ‘noēd’ ļoti īpašas sajūtas. Rodas iespaids, ka darbadienas un visas pārējās dienas, kurās ilgstoši un pastāvīgi nākas ar kādu komunicēt, es pavadu savdabīgas amnēzijas varā, kad manas komunikācijas spējas iestatītas autopilota režīmā un uz vadības paneļa midžinās paziņojums ‘obligāta neatliekamā saskarsme’. Var jau būt, ka paņemt atvaļinājumu pēkšņi, to nesaplānojot un bez kāda īpaša mērķa, ir neloģiski, nepraktiski un kaut kā vēl materiālai pasaulei neizprotami, tomēr priecājos, ka ļāvos impulsiem un darīju to, kas man likās nepieciešami. Atgūstu līdzsvaru līdzīgi kā mutes dobumā pēc hotdog’a notiesāšanas tiek atgūts skābju un sārmu līmenis ar košļājamās gumijas palīdzību. Vismaz jūtos esam tajā līknes posmā, kurš iet uz augšu un ir zilā krāsā. Un atgūstu spēju un vēlmi izgaršot komunikāciju un personīgi ieinteresētu motīvu uzturēties starp cilvēkiem. :)
Tikai nedod mieru jautājums: ja man regulāri nepieciešams laiks pabūšanai vienatnē un, spriežot pēc novērojumiem, laika posms, kuru uzskatu par pietiekamu, lai ‘sakārtotos’, ir ilgāks nekā vairumam paziņu, gadījumā nenorāda uz vientuļnieces dabu? :) Vientuļniece neskan lepni. ;))))))
Nabags. Pēdējās dienās suni apsēdis blusu lērums, tāpēc šodien iedomājos viņam palīdzēt. Uzvilku vecu halātu un mīļi aicināju suni uz balkona. Teicu, lai sēž mierīgi un nežēlojot sabēru viņam kažokā blusu pulveri. Melns suns piebērts ar baltu pulveri izskatās nespodri pelēks un necienīgs. Tad, lai suns, blusīdams agonijā vampīriskās blusas, nesarītos pulveri, ietinu viņu dziesmusvētku plēves mētelītī un atstāju uz balkona 'ievilkties'. Jāatzīstās, ka uz brīdi aizmirsu, ka viņš tur nelaimīgs sēd un gaida, kad es attapšos. Kad atcerējos, balkona durvju stikls bija sabakstīts ar slapja deguna nospiedumiem un liecināja, ka dzīvnieks vairākkārt mēģinājis vērst manu uzmanību uz to, ka ir gana susts plēves mētelī un, ka viņš labprāt nāktu iekšā. Izpakots, viņš izskatījās vēl necienīgāk. Ne miņas no kārtīgas suņu vīrieša smaržas un līdz ar to iedragāts pašlepnums. Labi, ka pastaigā ārā nesatikām nevienu viņa draudzeni, citādi es savu suni būtu apkaunojusi divkārši.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |