- Tēt, var es sev mājās turēšu pundurtrusi?
- Nemaz nedomā. Tev ir suns.
- Nu lūdzu, lūdzu, lūdzu.. Vislabāk rižiku. Tādu, kuram ausis pa zemi velkās.
Un attiecīgi nodemonstrēju tēvam maza skaistulīša bildi avīzē. Nezinu, vai viņš vispār paskatās, jo brauc pie stūres un cenšās koncentrēties pēcdarba nogurušo rīdzinieku-autovadītāju jūklī.
Patiesībā man nevajag to trusi. Kaut rudais sīcis laikraksta atvērumā patiešām ir apburošs. Man tikai atkal sagribējās būt stingrā, bet maigā tēva mazajai, mīļajai meitiņai. :)
P.S. Man tagad ir pašai savas zvaniņu ērģeles. :)
To, kas notiek pagalma mazajā autostāvvietā, varu redzēt tikai paceļot pēcpusi no krēsla. Parasti tas notiek vai nu dodoties pie printera, pēc tējas vai uz WC (meitenēm arī mēdz būt vajadzība iet uz tualeti). Un tur nu TAS shodien atkal bija. Tumši zils porsche ar noslēpumu. Tieši noslēpuma dēļ šis porsche nav nekāda parasta lieta, bet gan parādība ar dvēseli, kura slēpjas. Porsche ir bez vadītāja. Vai, pareizāk sakot, ar neredzamu vadītāju. Automobīlis stāvvietā parādās bez skaņas, to var tikai 'nejauši' pamanīt pa logu jau novietotu pierastajā vietā. Un pazūd ar divām skaņām. Durvju aizciršanas troksni un ausīs dūdojoša maiga motora burbuļošanu. Bērnībā, kad jau zināju, kad Salatēta nav, visu vakaru centos neatiet pārāk tālu no ārdurvīm, lai paspētu pieķert noslēpumaino pie durvīm zvanītāju un dāvanu maisa nosviedēju. Tagad es tā vaktēju porsche vadītāju. Jau pusgadu apmēram. Un vienmēr, bez izņēmuma, paskatos pa logu tanī brīdī, kad tiek aizcirstas mašīnas durvis. Noslēpums atkal palicis neatklāts. Un es, cik uziet, varu vainot klienta zvanu, priekšnieka vēlmi aprunāties vai tējkannas klikšķi. Porsche ir prom un es atkal palieku neziņā. Mana sportiskā interese pieaug ar katru durvju aizciršanās skaņu un šodien es sev nosolos nākamreiz sēdēt uz palodzes un nekustēties, līdz būšu redzējusi Visu. Pat acis nemirkšķināšu.
Apsargs (Smaidot un, ja viņš būtu sieviete, es teiktu, ka runājot koķetā manierē, ja vien tāds runas stils viņiem nav ikdiena) - Kas somā?
Es - Spridzekļu nav.
Apsargs - Attaisiet, lūdzu.
Attaisu savu somu, kuru par rokassomiņu nenosaukšu, jo, līdzīgi kā mājās uzaug kultūrslānis, manās somās aug ikdienā pavisam noteikti nepieciešamo lietu skaits. Katra mana jaunā soma ir mazliet lielāka par iepriekšējo.
Apsargs (paceļot kosmētikas maciņu mazas rokassomiņas izmēros)- Kas tur tik smags?
Es - Kosmētika un citi nieki.
Apsargs - Izskatās, ka uz nedēļu esiet ieradusies. Attaisiet, lūdzu.
Kļūstu tramīga un viņš to redz.
- Taisiet vaļā.
Aiz manis rinda, pakrūtē aug spīts, bet skaidrs, ka bez vaļā taisīšanas arī prāta vētras nebūs.
Pirksti ķeras, rāvējslēdzējs ķeras. Ir vaļā. Un apsarga rokas izčamda manu zobubirsti, pūdernīcu, acu ēnas, tamponu, matu želeju, smaržu flakonu, auskarus... VISU!
Apsargs - Variet iet.
Un piemiedz ar aci.
Es ar vaļā somu, vaļā maku un viegli sasārtusi ieeju līdzi jau gaidošajiem draugiem.
Tagad sanāk, ka apsargs ir man tuvākais cilvēks ever. Jo bez manis NEVIENS un NEKAD tur nebija ielūkojies, par pieskāršanos nemaz nerunājot.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |