| |
[Aug. 12th, 2011|04:03 pm] |
| [ | music |
| | Lykke Li - Rich Kids Blues | ] |
Šorīt, braucot tramvajā, kārtējo reizi savu mp3 mūzikas devēju atstāju mētājamies somā un ieniru apkārtējo sarunās. Šoreiz manu uzmanību pievērsa kāds nezināmas pilsonības (visticamāk viens no mūsu draugiem angļiem) 28 gadus jauns vīrietis (jā, es pat zinu, cik viņam gadu). Viņš drudžaini zvanījās visam savam tālruņa katalogam un diezgan lauzītā, bet apsveicami pareizā latviešu valodā (ko daudziem Latvijas iedzīvotājiem vajadzētu pamācīties) stāstīja savu bēdu stāstu. Esot apzagts - nezinu kur un kā, to daļu viņš izlaida, bet īsāk sakot, viņam neesot ne pases, ne kredītkartes, bet gribot tikt mājās (kuras, kā pēc turpmākās sarunas nopratu, ir Londona vai kaut kur lidojot cauri Londonai). Kad tālruņa opcijas tika izsmeltas, viņš pievērsās pārējiem tramvaja pasažieriem, stāstot savu nelaimi un lūdzot palīdzību. Pēc pāris vienaldzīgiem atteikumiem puisis laikam saprata, ka viņam ir lielākas iespējas savu lūgumu nokrāsot zaļu un pakārt kokā, nekā sagaidīt no apkārtējiem atsaucību, ko viņš arī darīja zināmu, nomurminot, ka pats neticētu, ja šajā valstī kāds brīvprātīgi viņam piekristu palīdzēt. Tā nu es stāvēju, nodurtu galvu, iekrampējusies somā, kurā atrodas mani pēdējie desmit lati līdz avansiņam, un mierināju sevi, ka gan jau cilvēki atsakās palīdzēt nevis tāpēc, ka ir tik egoistiski un vienaldzīgi, bet gan tāpēc, ka puisis bija briesmīgi neglīts. Nezinu, bet tajā brīdī mani šis attaisnojums mierināja. Tam visam pa virsu vēl iekāpa kontrole. Puisis sašļuka vēl vairāk un izkliboja ārā. Bija tik žēl neglīto puisi, un sajutos tik vainīga, ka atviegloti uzelpoju, kad viņš aizkliboja, jo zināju, ka biju izsprukusi no neērtās "I`m sorry, but I can`t help you" sarunas. Guilty. |
|
|
