seneka

Laiks vakara pasaciņai. Gribi mazais pastāstīšu tev pasasciņu. Pasaciņu par tukšām acīm. Cilvēks dzīvo un viņa acis mirdz. Cilvēks ēd un mīlējas, nedaudz pastrādā, jūtas labi. Puncītis pilns, māja pilna ar viesiem. Gaļa cepas čurkstēdama. Visi ir apmierināti. Taukainās mutes spīd, sirdī un prātā mājo apmierinājums. Cilvēkam ir otrs cilvēks, kurš arī laikam ir apmierināts. Nelielas izpriecas, mazi prieciņi. Tā neko.Te pēkšņi cilvēks sastop vēl vienu cilvēku. Viņu acis sastopas un notiek brīnums. 'Brīnums ir tāds maziņš, ikdienišķs. Bet neaizmirsti manu mazo draudziņ, tas tomēr ir brīnums. Cilvēka acis sāk mirdzēt vēl spožāk. Atklājas, ka cilvēks spēj mīlēt. Tikai nav skaidrs, ko viņš mīl. Sevi vai kaut ko nezināmu, nesaprotamu, vai vienkārši jaunu cilvēku, par kuru nezin neko. Tātad kaut ko nezināmu, varbūt nedzudz mulsinošu, biedējošu. Viņš sajūt, ka dzīve nebeidzas ar ēšanu un izpriecām, mierīgu dzīvi, sen zināmo. Dzīve sākas tajā nezināmajā. Paiet laiks, cilvēka acis vēl joprojām mirdz. Tuikai, cilvēks nezin, ka otram cilvēkam, brīnums ir beidzies, nobeidzies dabīgā nāvē. Jo zināmais tomēr ir labāks par nezināmo. Ak jel ieklausies, tā ir dzīves gudrība. Nezināmais ir jauks tikai īsu brīdi. Tomēr šis īsais brīdis ir tā vērts. Bret vai tā brīža dēļ ir vērts sagraut visu, kas bijis. uz to mans mazais draugs atbildi meklē gudri ciklvēki, bet vai atraduši. Tikai cilvēka acis vairs nemirdz, tās ir apklusušas. Vai tās kāds spēs atmodināt.