šodien biju uz tusiņu, kur dāmas runāja par ceļošanu, sākot no Madagaskaras un beidzot ar Venēciju. Es ar savu sīko jutos, kā...... . ne jau cilvekos vaina, bet manī, ko es varēju teikt un rādīt, kā mans vecākais matemātiku apgūst un jaunākais dārziņzinības. Aizbraucot tik tālu ceļu - autobuss, stunda ar vilcienu, kājām 20 minūtes, es no puikas, kam 4 gadi, neko vairāk nevaru gribēt, kā niķus un stiķus. Vienalga jutos, kā muļķe, kas to vien zina kā vārīt kartupeļus un slaucīt pakaļas. Bedīgi, bet tā ir un ne pie vainas citi. Lācītis ir bēdīgs.
Un pat ja neatradīsies vairs par ko runat, vai tādēļ pienaks pasaules gals........dzīve turpinās, atrodas citi sarunu biedri, citas intereses................nekad nevar zināt, kur pazaudēsi un kur atradīsi......:))))
Mēs gribējām visi aizlidot uz Prāgu, bet kad sarēķinājām ar visām lētajām lidmašīnas biļetēm , 4 cilvēkiem, sanāca nedēļas nogale par 800,-
Runa nav par krekliem, bet par to, ka esmu iesūnojusi. nav jau tā runāju par bērniem un večiem. Interešu man ir pat pārāk daudz.
EH, visu nevar gribēt.
Šo tu man varētu paskaidrot konkrētāk. Vai tiešām tu domā, ka, ja tevi neinteresē svešas ceļojumu bildes un tu nelēkā aiz prieka par draudzenes kārtējo ceļojumu.....vai tādēļ esi aprobežota..........??? Galīgi garām.......... vienkārši cilvēki ar gadiem mēdz mainīties un viņu intereses mainās līdz ar viņiem. Tas nebūt nenozīmē, ka kāds paliek dikti progresīvs, bet kāds iesūnojis............viņi paliek savādāki!!!