| 23 |
5. Okt 2016|11:36 |
es esmu pasaules centrs. manī saplūst visas upes, satiekas visi ceļi, esmu mūžīgas krustceles, kur pat ceļmalas zālītes visas nobradātas. vienmēr domāju, ka šim punktam būtu jābūt svētam, tādam kā dievu miteklim vai vismaz pielūgsmes vietai, taču realitāte ir gaužām citāda.
šobrīd pasaules centrs sastāv no nebeidzamām, savā intensitātē fluktuējošām sāpēm. raucu pieri un brīnos, kādēļ visur sāpes raksturo kā miglu - pulsējošu, sarkanu, nomācošu -, ja tās drīzāk ir asa, spalga ziemas pusdienlaika saule. uzbrūkošā, nepielūdzamā baltumā izgaismojas visi kakti, te nekur nav iespējams paslēpties. sūrst punkti, kur kauli veido stūrus, nervos zum elektrība. uz tiem kā vadiem sasēduši putnēni un skrapstinās ar nagiem. skatos un nesaprotu - vadi taču ir kaili, kā šiem putnabērniem izdodas nesadegt?
šķiet, ka man beidzies derīguma termiņš. |
|