| 188 (šņak) |
18. Okt 2018|00:21 |
es esmu savas vides spogulis. tērbatas ielas dzīvoklī ar augstiem griestiem es esmu bohēmiste, kas smēķē daudz un runā par skaistām lietām. mammas dzīvoklī, kurā kuras krāsns, es esmu mājīguma un siltuma iemiesojums, izmainās pat mana balss. skaļos bāros es esmu atvērta, skaļa un runātīga šķelme. restorānos es esmu liega pianiste, noliekot dakšiņu ar elegantu loku.
šajā tumšajā, netīrajā, nekārtīgajā dzīvoklī es esmu sagumusi, maisīga, vienmēr īgna kaudze. kaķi plēšas bez apstājas, kaimiņi kliedz, kanalizācija streiko un virtuves virsmas ķīp. es pievelkos ar lipīgu putekļu kārtu, es elpoju sekli, un mani pirksti ir zili. es esmu meža veča dzelteniem, izbirušiem zobiem. es esmu bezpajumtniece ar raustīgu plakstiņu un neizturamu elpu. es esmu sēņu un sūnu paugurs, kam pat skudras met līkumu. es esmu prauls, piepe, purva rāva. manis nav, ir tikai stress un šņakstinoši lāsti. savelkas zobi.
es gribu no tā bēgt. drīz es no tā bēgšu. tikai nedrīkst paņemt tās suņusēnes līdz. |
|