| 180 |
8. Sep 2018|14:14 |
pagājusi nedēļa. mūsu mājās joprojām skan rūkšana un šņākšana, bet nevienam vairs nav pārplēsts purniņš. veckaķis pat ļaujas apostīties. mazkaķis vakar šim nolaizīja pieri (viņa mums ir tāda māte mazgātāja), bet pretī dabūja ļoti sašutušu rūcienu. konflikti tagad ir tikai kāds viens dienā. laikam jau būs labi.
kamēr kaķiem iet viss uz augšu, man iet uz leju. es nekad neesmu dzīvojusi miteklī ar skatu uz ielu (tuvākais bija tēva mājas bērnībā, kam kaut kur aiz aliču rindas bija klaipēdas šoseja), bet te - visos diennakts laikos aktīva milzu iela ar divām joslām katrā virzienā, pa kurām brauc arī smagie un aurojošas ātrās palīdzības mašīnas. tas troksnis un kustība mani nogurdina ar katru dienu arvien vairāk. bet pārlikt datoru otrādi un strādāt ar skatu uz istabu arī nomācoši, jo te ir tumši un nemājīgi.
vismaz būs motivācija šo "pagaidām" situāciju neievilkt un darīt visu, lai pēc iespējas ātrāk piepildītu to savu rīgas pamešanas plānu. |
|