| 173 |
31. Jul 2018|15:44 |
es (laikam) esmu pieņēmusi dzīvi mainošu lēmumu, un neviens no maniem draugiem nesaka: "piebremzē. kas te tagad notiek? no kurienes tas uzradās? lūdzu, padomā vēlreiz." es īsti nezinu, kā reaģēt. gaidīju skepsi. ka to visu sauks par mirkļa iegribu vai fantāziju. bet tas, ko es saņēmu, ir atbalsts. un man no tā bail, jo - ja man tagad nekas nesanāks, es būšu pievīlusi visus apkārtējos. ja visi būtu skeptiski un man gala beigās nekas nesanāktu, vismaz būtu iespēja grūši nopūsties un teikt: "nu jā, jums bija taisnība." un dzīvot tālāk. vai vēl labāk - ļauties vispārējam šaubu spiedienam un neko neizdarīt. autoritātes pateica, ka mana ideja ir muļķīga, tātad es drīkstu atslābt, iegrimt atpakaļ komforta zonā un nejusties slikti par sevi. turpināt čīkstēt par to, kā man riebjas rīga, kā man skauž manu draugu panākumi un kā es nekad neko nesasniegšu. nu man vairs nav īsti šī sūdzību drošības spilvena, kurā atkrist. es esmu saņēmusies kaut ko darīt. un izmuldējusies par to visiem, kas bija gatavi klausīties.
nu, vai tad tā vajadzēja darīt? |
|