| 13 |
30. Aug 2016|19:33 |
katru reizi, ieraugot internetos attiecīgu sludinājumu, pārņem vēlme pamest savu stabilo ofisa darbu un sākt strādāt bārā. likt skanēt savu mūziku, audzēt raksturu, strīdoties ar iereibušiem apmeklētājiem, un klusajās stundās lasīt. paliek vienalga par savu apņemšanos nekad vairs neatgriezties klientu apkalpošanā un pat par nespēju/neprasmi komunicēt ar cilvēkiem. tad ar dzelzs dūri jāiesit sev pa deniņiem, jāatgādina, ka paredzams darba laiks taču mani sajūsmina, ka vienmēr brīvas nedēļas nogales ir skaistākais, kas ar mani noticis, un ka jāņem atvaļinājums uz Zemliku. turklāt man riebtos slaucīt glāzes, mazgāt grīdas un vākt lauskas aiz lohiem, kas vēl tikko ir elpojuši man sejā pretīgi sasmakušus vārdus. šķiet, ka maiņu darbs vienkārši asociējas ar studijām, kad nez kā pietika laika pilnīgi visam. mācījos virs vidējā, strādāju bez spēku izsīkuma, draudzējos ar cilvēkiem un grāmatām. tagad teorētiski būtu jābūt brīvāk, bet patiesībā rokas saslēgtas važās, bet kājas skrien kā nesaprātīgam. neko nevaru paspēt. un tad sanāk romantizēt muļķības, kas pieriebtos jau pēc mēneša. gluži kā man pieriebās mans ofisa darbs.
nesamērīgi daudz čīkstēšanas, bet tāpēc jau es te esmu. lai nekristu uz nerviem draugiem. |
|