| 127 (sapņoju par siltu vasaru un lieliem, baltiem kuģiem) |
6. Dec 2017|16:10 |
viena no kaķa iemīļotākajām vietām mūsu mājā kaut kādu iemeslu dēļ ir radioaparāts. parasti viņš atver kasešu atvilktnīti vai tās disku lietas vāku, bet šodien ieslēdza radio skonto. sēž viens pats tumsā virtuvē uz ķebļa un klausās. ir jau tā, ka cilvēku gados viņš šobrīd ir tieši īstajā edgy pusaudža vecumā.
arī es tagad atkal pēkšņi esmu pusaudzis. sēžot kinoteātrī, mūsu acis biežāk atrod otru, nevis ekrānu. biju aizmirsusi, cik viņam gaišas acis. man liek smaidīt pat bālā, tikko manāmā rētiņa, kas pārdala viņa apakšlūpu. man tās tik ļoti bija pietrūcis. gribu ieritināties viņa rokās, noglāstīt katru ķermeņa bedrīti un izcilni, atgūt ikkatru šajos teju četros gados iekavēto pieskārienu. mums viss ir tik viegli. šķiet, ka dzīve - mēs, mūsu kopīgais laiks - ir bijusi tikai nopauzēta, nevis pārtraukta. sarunājām spert lēnus soļus, iepazīties no jauna, nesteigties, taču negaidītā kārtā nav it nekādas neveiklības, kas ļautu klausīt pašu nospraustajām robežām. mēs metamies ar galvu pa priekšu iekšā, jo šie ir jau pazīstami ūdeņi. un mūsu drošības virves pa vienai atplīst no jostām.
un vēl tik tikko es taču pie sevis sērīgi smējos par to, kā jūs man stāstāt par savām/citu pirmo mīlestību atgriešanās pieredzēm. jo ar mani tā nekad nenotiks. viņš ir atradis savu laimi, un es nomiršu ar vainas apziņu un nebeidzamu izmisumu par pieļautajām kļūdām. man būs jāsamierinās ar skumju prieku par to, ka viņam viss ir labi, un apziņu, ka es neesmu paredzēta mīlestībai.
un tad pēkšņi.
līdz šim man šķita, ka izteiciens "es nevarētu būt laimīgāks" ir tāds muļķīgs pārspīlējums. |
|