| 113 (mentāli saraukta piere) |
7. Sep 2017|23:56 |
viegli iereibu, dzerot ar māsu viņas atvesto vīnu (kas bija visai draņķīgs, toties ar krutu etiķeti, uz kuras izspūris, bārdains mežavecis drūmi lūr), un tagad dikti gribas runāt, bet pašas iestrādātais nedalīšanās bloks pat šādā situācijā neļauj to darīt.
nesen sēdējām pie bāra letes, aiz kuras darbojās kārtējais cilvēks, ar ko man pajucis kontakts, un kāds labs draugs man paziņoja, ka es vienmēr esot bijusi neirotiska. es pirms tam teicu, ka, manuprāt, esmu ļoti chill, kas manā prātā vienmēr bijusi absolūta, neapgāžama patiesība. es nervozēju tikai tad, kad kāds kavē (un pati labi apzinos, cik nejēdzīgi ir sākt tricināt kāju jau tad, kad ir tikai viena minūte pāri tikšanās laikam), un finanšu jautājumos. viņam šis izteikums noteikti nešķita nekas sevišķs. tāpat kā paša smiekli, kas ilustrēja teikto. bet es par to ļoti daudz domāju. mentāli dzīvoju ar sarauktu pieri jau pāris dienas, īsti nezinu, kā lai reaģē. šķirstu prātā savu dzīvi, savas reakcijas, savu attieksmi, un vairs nezinu, vai šo savu neirotiskumu pati spēju saskatīt. līdz šim nesaskatīju.
nonācu pie secinājuma, ka vēlos atmest šīs domas, abu darbu stresus un pārpasaulīgās skumjas par septembra beigās gaidāmo tādu kā šķiršanos un vienkārši atgāzties kāda konkrēta ģertrūdes iela dzīvokļa dīvānā ar timber timbre "bad ritual" fonā un neuztraukties ne par ko. |
|