| 111 (tas koks izskatās pēc mežābeles pie mana tēva mājām) |
22. Aug 2017|00:58 |
šķiet, ka aurojoši, agresīvi kaimiņi mani nekad nepametīs. cauri sienām nāk klaigas, viss tas naids it kā sūcas pa šuvēm un apmetumu cauri līdz manīm, šai vietai, kur sēžu, un apkārt pēkšņi vairs nav mana mīļā dzīvokļa ar tauriņiem virtuves aizkaros un mazliet no rāmja izsistu gleznu, kurā līkam, salapojušam kokam fonā manāmi lauku mājas jumti, bet vibrējoša, asa migla, kurai visa mana būtība izmisīgi pretojas. it kā no visām pusēm mani spiestu tāds netīrs, biezs, necaursitams stikls, ko es censtos visiem spēkiem atgrūst, bet beigu beigās es spētu vien savilkt nobrāztās plaukstas klēpī, nolikt galvu uz ceļiem un cerēt, ka kaut kad izdosies ieelpot.
agresija mani paralizē. pat tad, kad kaķi kaujas, man nedaudz gribas raudāt. |
|